Mākslas zinātnieces Santas Hiršas bilingvālā monogrāfija latviešu un angļu valodā par poētisko un metaforisko instalatoru, mākslinieku Oļegu Tillbergu. Grāmata ir mēģinājums caur viena autora daiļradi atklāt sarežģītos mākslas, politikas un vēstures tīklojumus pēcsociālisma periodā un izprast Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturiskās attīstības nosacījumus.
Oļegs Tillbergs (1956) ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta 80.–90. gadu māksliniekiem, kura instalācijas radikāli pārdefinēja telpas, laika un materialitātes iespējas mākslā un bija būtisks stimuls Latvijas laikmetīgās mākslas veidošanās procesiem.
Tillberga darbības aktīvākais posms sakrita ar intensīvo ģeopolitisko pārmaiņu laiku, kad strauji saira padomju sociālistiskā iekārta un lēnām nobrieda jauna sabiedrība, savukārt mākslinieciskā brīvība tika vienādota ar valstisko suverenitāti. Emocionāli uzlādēti un eksistenciālu sajūtu piesātināti vēstījumi kartēja 20. gadsimta nogales mentālo ainavu, izmantojot dabas un tehnoloģiju, dzīvības un nāves sadursmes metaforas. Tillberga māksla veidojās caur šīm laiktelpas izmaiņām un iemiesoja pēcsociālisma apjukumu dažādo priekšmetu, vielu un procesu asamblāžās, kas būtiski paplašināja iepriekš nospraustās mākslas robežas un pauda dekoloniālisma estētikā balstītu jūtīgumu pret apkārtējo pasauli. Izstādīti nozīmīgos starptautiskos mākslas notikumos, Tillberga darbi 90. gados pildīja simboliski svarīgu misiju, apliecinot Latvijas mākslas piederību Rietumu kultūrtelpai un spēju iekļauties tās laikmetīgajā diskursā.
