Eleonora Agostini klusi vēro savas mātes divkāršo lomu – mātes un strādnieces lomu – ģimenes restorānā. Izmantojot fotogrāfiju, arhīva attēlus, video, audio un tekstu, projekts pēta teātra pieredzes trīs dimensijas: skatuvi, aizkulises un izrādi.
Uz skatuves viesmīle demonstrē profesionalitāti un nosvērtību, iemiesojot sabiedrības gaidas. Agostini veidotie portreti atklāj trauslumu aiz šīs personas, apšaubot publiskās sevis autentiskumu. Aizkulisēs norisinās neredzams darbs un ievainojamība — izsīkuma un atelpas mirkļi, kas tiek nodoti intīmos attēlos un personīgās anekdotēs.
Patēriņa un pašreprezentācijas laikmetā "Pētījums par viesmīlību" jautā: Kas slēpjas aiz ikdienas darba pulētās virsmas? Kā nepieciešamības veidotie žesti atspoguļo vai pretojas uzspiestām lomām? Dzēšot robežu starp inscenēto un reālo, Agostini atklāj ķermeni kā sarunu un plūstošas identitātes vietu.
Teksts: Roko Venēcija (saīsināts)
